Liekas, ka ar Intu Rudzīti esmu bijusi pazīstama vienmēr, tik ļoti viņa ir ietekmējusi manu dzīvi un darbu šo desmitgažu laikā. Tagad jāpasaka atvadu vārdi aizrautīgai savas profesijas un darba entuziastei, gudrai un elegantai dāmai, mīļam cilvēkam, ideālistei, kurai dzīve bija brīnumainais restauratora darbs.
To sakot, jāpiemin vismaz dažas epizodes no Intas bagātā un garā darba mūža.
Viņa lika pamatus profesionālai grafikas, dokumentu, grāmatu un citu papīra izstrādājumu restaurācijai Latvijā, vadoties pēc attiecīgā laikmeta augstākajiem kritērijiem. Intas restauratores karjeras sākumā muzejā strādāja un jaunāko paaudzi apmācīja glezniecības restaurators Ādolfs Kozorovickis, kurš bija pazīstams kā skarbs un prasīgs skolotājs. Kaut arī Inta nemācījās restaurēt gleznas, maz ticams, ka meistara personība nebūtu ietekmējusi arī viņu. Vismaz tā šķita, klausoties stāstus par profesijas apgūšanas sākumiem. Paralēli darbam toreizējā Aizrobežu mākslas muzejā (kur izveidoja reibinošu karjeru no apkopējas kļūstot par restauratori) Inta studēja mākslas vēsturi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, bet profesiju apguva labākajā no tobrīd pieejamajiem restaurācijas centriem - Igora Grabara vārdā nosauktajās restaurācijas darbnīcās Maskavā. Mācību laikā viņa kontaktējas arī ar profesionāļiem Lietuvā un Igaunijā, un šie kontakti vēlāk rezultējās draudzībā un Baltijas valstu restauratoru darbu izstādēs un konferencēs, ko tagad pazīstam kā Baltijas valstu restauratoru triennāles.
Arī vēlākos gados Inta nekautrējās izmantot iespējas apgūt ko jaunu, smeļot pieredzi gan kaimiņos, gan arī tālākās vietās – Dānijā un Amerikā. Iegūtās zināšanas, prasmes un pieredzi viņa dalīja, palīdzot veidot restaurācijas darbnīcas valsts lielajās bibliotēkās, arī pati reizumis tajās praktizējot, organizējot un lasot lekcijas par restaurācijas praksi un teoriju. Tomēr neapšaubāmi lielākais organizatoriskais pasākums bija Latvijas Nacionālā arhīva Centrālās mikrofotokopēšanas un dokumentu restaurācijas laboratorijas darba reorganizācija un skaistās Švarcmuižas ēkas remonts un piemērošana šī centra vajadzībām. No mazās, komfortablās darbnīciņas, kur arī man bieži bija tā laime baudīt kafiju pie allaž glīti servētā mazā galdiņa, un mājīgās muzeja darba atmosfēras, Inta pārcēlās pāri Daugavai un kļuva par iespaidīga kolektīva un darba frontes komandieri.
Pateicoties Intas aktivitātei un mērķtiecībai notika arī mūsu Latvijas Restauratoru biedrības dibināšana. Aktīvistu grupa biedrības dibināšanas konferenci gatavoja ilgāku laiku, bez muzeju restauratoriem diezgan ieinteresēti likās arī kultūras pieminekļu restaurācijā un projektēšanā strādājošie. Darba grupas satikšanās vieta bija Zinātniskās restaurācijas projektēšanas institūta arhitekta Edvīna Kalniņa darba kabinets.
Bez jau minētas Baltijas valstu sadarbības biedrības, nozīmīga aktivitāte bija restauratoru profesionālās darbības vērtēšanas sistēmas izveide, ko iniciēja biedrības aktīvisti. Tā radās apstākļos, kad Latvijā vēl vispār nebija iespējams saņemt profesionālu izglītību restaurācijā. Inta Rudzīte kopā ar Sarmīti Gaismiņu, Ievu Lancmani, Kārli Vilīti un citiem, veidoja restauratoru atestācijas kārtību pēc Padomju Savienībā eksistējušā parauga (ko visi šie aktīvisti bija izbaudījuši uz savas ādas!). 1993.gada 1.aprīlī toreizējais Kultūras ministrs Raimonds Pauls apstiprināja sagatavoto dokumentu. Inta Rudzīte visu šo laiku bija vērtētāju padomes aktīva un principiāla locekle.
Aizraujošais restauratora darbs bija Intas Rudzītes dzīves centrālā tēma. Liekas, ka profesionālā ziņā viņai neeksistēja robežas -“Darīt neiespējamo lai sasniegtu iespējamo” ar šādu devīzi viņa pabeidza videointerviju biedrības mājas lapai. Diezgan daudz viņas dzīvē ir bijis šķietami neiespējamais, kas ir kļuvis par iespējamu.
Ar cieņu un mīlestību-
Dace Čoldere
2021.gada 9.jūlijā