Restauratoru biedrības avīze, 2024. gada aprīlis Nr. 96
Šī gada beigas ir pienākušas nemanot, un tas ir bijis bagāts ar dažādiem notikumiem. Viens no šiem notikumiem norisinājās Amsterdamā, kur notika septītā IIC-SECC studentu un jauno restauratoru konference, šoreiz ar nosaukumu “Testing the waters”. Konference ir paredzēta studentiem un jaunajiem restauratoriem, kuri nesen beiguši studijas un strādā šajā sfērā neilgu laiku. Šī nebija pirmā reize, kad piedalos šajā konferencē un ar piedalīšanos es domāju – klausītāju rindās. Iepriekšējā reize bija 2021. gadā, kad konference notika Lisabonā, bet viss pasākums notika tiešsaistē Zoom platformā mums visiem labi zināmu iemeslu dēļ. Šogad šo konferenci organizēja studenti no Amsterdamas Universitātes (UvA) un tā norisinājās 16.–18. novembrī, un nolēmu to apmeklēt klātienē. Vairāk par šīm konferencēm var izlasīt IIC mājas lapā - www.iiconservation.org/iic-student-emerging-conservator-conferences.
Stāsts, kāpēc nolēmu apmeklēt šo konferenci klātienē, ir ļoti vienkāršs – ieguvis labus iespaidus par notikušos konferenci Lisabonā nolēmu nākamo konferenci noteikti apmeklēt klātienē. Lai gan es savas studijas esmu beidzis un sekmīgi strādāju šajā jomā jau vairāk kā 5 gadus, man līdz šim nav bijusi iespēja apmeklēt klātienē nevienu šāda formāta internacionālu konferenci un, ņemot vērā, ka 2 gadus bija ceļojumu ierobežojumi. Lai nebūtu tā, ka es esmu aizbraucis tikai paklausīties gudrās runās, man arī bija savs mērķis – nodibināt kontaktus ar Centrāleiropas kolēģiem un jaunajiem restauratoriem. Saprast un salīdzināt, kā top restauratori tur un ar kādām problēmām viņi saskaras, uzsākot savu darbu šajā sfērā.
Tā nu tas arī notika, pienāca konferences laiks, sakravāju somu, izkāpu no savas komforta zonas un devos uz Amsterdamu. Protams, tas nebija tik viegli izdarāms, kā no sākuma biju izlēmis to darīt, sanāca tikt pāri nelielai birokrātijai, bet beigu beigās nonācu savā galamērķī. Sīkāk par to nerunājot, ķeršos klāt pašai konferencei, kas, nu, tad tur notika. Šo rakstot, es sapratu nemaz nav tik viegli aprakstīt notikušo un par ko tika runāts. Šajā konferencē netika runāts par kādu noteiktu materiālu, jaunu tehnoloģiju vai ko ļoti specifisku. Tika runāts par pašu restauratoru, par to nākotni, grūtībām un iespējām iegūt informāciju un padomu. Tāpēc nevarēšu detalizēti aprakstīt katra runātāja tēmu un kā tas varētu man palīdzēt dzīvē. Īsumā iezīmēšu galvenās tēmas konferences 4 sesijās.
Viss sākās ar restaurācijas darbnīcu un studiju apmeklējumiem. Bija jāizvēlas sev interesējošā iestāde, jo uz visām nevarēja tikt. Varēja izvēlēties starp – UvA studios, RCE: Cultural Heritage Agency of the Netherlands, Amsterdam City Archives, Fotorestauratie Atelier, Hoving & Klusener Meubelrestauratie and Atelier Jurjen Creman. Es devos apmeklēt Amsterdamas Universitātes restaurācijas darbnīcas, jo no visām vietām tur arī bija metāla restaurācijas darbnīcas, kas ir mana specialitāte, līdz ar to nebija ilgi jādomā par izvēli. Gida pavadībā apskatījām papīra, fotogrāfiju, koka, tekstiliju, gleznu un metāla darbnīcas. Uz vietas esošie studenti pastāstīja, pie kādiem priekšmetiem vai pētniecības darbiem tie strādā, ko apgūst studiju laikā un ko studenti dara prakses laikā. Protams, uzreiz varēja redzēt, kādā līmenī tiek sagatavoti jaunie speciālisti, nesalīdzināmi ar Latvijā pieejamo izglītību. Modernas telpas, moderns un plašs tehnoloģiju klāsts. Universitātē bāzējas arī citas iestādes – muzejs un kultūras ministrijas departamenti. Šīm iestādēm ir savas telpas, aprīkojums un plašs izpētei paredzēts aprīkojums, ko studenti arī drīkst izmantot, bet tam ir jābūt pamatotam – pārsvarā zinātnisko pētījumu un nobeigumu darbu izstrādei. Protams, ar vārdiem es nevaru pienācīgi aprakstīt šīs telpas, man pašam ik pa laikam sev bija jāatgādina aizvērt muti, lai apkārt nestaigātu ar atplēstu muti brīnīdamies. Visas šīs iespējas pilnvērtīgi un padziļināti mācīties pie atbilstoša, kvalitatīva aprīkojuma ir prātam neaptverami. Iepriekš minēju, ka nevaru aprakstīt šīs telpas ar vārdiem -”bet kā ar bildēm?”, jūs varētu vaicāt. Restaurācijas darbnīcās nebija atļauts fotografēt, jo uz studentu galdiem atradās muzeju priekšmeti un, lai fotografētu, vajadzīgas speciālas atļaujas. Tas liek arī pateikt par vispārējo drošības/ apsardzes sistēmu šajās telpās – nopietnas un augsta standarta. Plašāku informāciju par Amsterdamas Universitāti un restaurācijas programmām var iegūt viņu mājas lapā, tur var arī atrast īsu video ar nelielu ieskatu pašās darbnīcās: https://www.uva.nl/en/programmes/masters/conservation-and-restoration-of-cultural-
heritage/conservation-and-restoration-of-cultural-
heritage.html?origin=5BOaRAofTjCccATraJp2XA.
Pati konference notika Amsterdamas Universitātes bibliotēkas telpās. 4 sesiju laikā bija iespēja uzklausīt daudz un dažādus runātājus no dažādām sfērām, bet saistītām ar kultūras mantojuma saglabāšanu. Runātāju tēmas bija daudzpusīgas – motivējošiem, iedvesmojošiem vārdiem, kas liek atcerēties, ka nozari veido visi dalībnieki – arī studējošie un jaunie restauratori. Plašu diskusiju izvērta ētikas principi un augstie standarti nozarē, kā tie ir mainījušies laiku gaitā un kā tie integrējas mūsdienu pasaulē. Multidisciplinārā pieeja restaurācijas darbu veikšanai, kopienas veidošana un kā veidot sadarbību ar citām nozarēm, kolēģiem un institūcijām, un kā šo sadarbību maksimāli izmantot. Protams, arī tiek atgādināts par to, ka restauratori plašākai sabiedrības daļai ir neredzami un viņu darbs ir nezināms, jo parasti strādā klusi aiz aizslēgtām durvīm, līdz ar to liels uzsvars tiek likts uz restauratoru darba popularizēšanas iespējām, cik daudz mēs varam atļauties dalīties ar to, ko mēs darām un kādi izaicinājumi saistīti ar to.
Šīs tēmas ļāva paplašināt savu izpratni un radīt jaunas idejas savā profesionālajā vidē, kā arī paplašināja manu redzes loku personīgajā uztverē par šo profesiju un nozari kopumā. Visi runātāji ļoti lielu uzsvaru liek uz to, cik ļoti nenovērtējam dažādas lietas. Vērtīga ir iespēja veidot jaunus kontaktus starp jaunajiem un jau sevi pierādījušiem jomas speciālistiem (networking) (kam es varu tikai piekrist un lieliski ietilpa manos mērķos).
Ja man ir jāmin, kura tēma man visvairāk uzrunāja, tad tā būtu par jauno tehnoloģiju pielietojumu izpētei – precīzāk, mākslīgā intelekta pielietošana ražotāju zīmju noteikšanai. Piemēram, sudraba priekšmetu provju, kvalitātes zīmju un meistara zīmju noteikšana pat slikti saglabātos gadījumos.
Ja es minu, kas man nepatika, tad tēmas no ētikas viedokļiem manī raisīja negatīvas pārdomas un neizpratni, bet tas ir subjektīvs vērtējums.
Pievēršamies šīs konferences galvenajam aspektam – tīklošanās (networking) iespējām. Klātienē bija ieradušies daudz un dažādi restauratori un speciālisti no dažādām valstīm. Ar visiem nebija iespējams aprunāties, bet bija galvenais atrast vēl kādu metāla restauratoru. Lielākoties tika pārstāvētas fotogrāfiju, gleznu, koka un papīra specialitātes. No tādām valstīm kā – Anglija, Somija, Vācija, ASV, Brazīlija, Čehija, Šveice, Itālija, Spānija, Portugāle, Grieķija, Francija u.c.. Izdevās arī atrast vienu metāla restaurācijas speciālistu, kura arī pie reizes bija viena no šīs konferences organizētājām un mans mērķis ar to tika realizēts pilnībā.
Līdz ar to noslēdzas šīs konferences apraksts. Vai bija vērts braukt? Jā, protams! Cik ļoti daudz es ieguvu no šīs konferences, ir subjektīvi spriest. Varbūt varu padalīties ar ieteikumiem, kas vairāk domāts studentiem un tiem, kuri strādā ar studentiem: ja ir iespēja doties ERASMUS programmās uz citām valstīm – dariet to, brauciet un iedrošiniet arī citus. Kas attiecas uz fotogrāfiju trūkumu šajā rakstā – kā jau augstāk minēju, vai nu to neļāva darīt, vai nu es neredzēju vajadzību to darīt. Tomēr es esmu sapratis savu kļūdu un apsolos turpmāk laboties.
Pateicību jāizsaka Valsts Kultūrkapitāla fondam par līdzfinansējumu šīs konferences apmeklējumam.
Laimīgu Jauno gadu!
Krišjānis Rimšāns, metāla restaurators