Maija vidus. Beidzot ir sagaidīts silts laiks un ziedonis! Lai gan gadu atpakaļ viesojāmies Viļņā, kur notika Covid dēļ iekavētā 12. Baltijas valstu restauratoru triennāle, tomēr 13. triennāle "Pārmaiņas, izaicinājumi un sasniegumi" notika jau šogad. Paralēli triennālei Rīgā noritēja arī Pasaules čempionāts hokejā, tādēļ Rīgā valdīja īpaša svētku noskaņa.
Triennāles konferences saturs bija vienam vairāk, kādam mazāk aizraujošs, bet viennozīmīgi – tas bija vērtīgs pasākums. Pirmkārt – varēja iepazīties ar dažādam restaurācijas pieredzēm. Manuprāt, viens no neparastākajiem materiāliem, ko restaurēja Laima Janina Vedrickiene (LT), bija atrodams plakātu – stenda referātu sadaļā – ,,Ave Maria, gratia plena... uz Sibīriju deportēto lietuviešu no saspaidītas maizes gatavoti rožukroņi’’.. Otrkārt – iepazīties ar pētījumiem par restaurācijas materiāliem un tehnoloģiju iespējām, treškārt – izveidot priekšstatu par restaurācijas nozari Baltijā un ceturtkārt – katrs individuāli varēja sevi salīdzināt ar kolēģiem visā Baltijā.
Esot konferencē, šķita, ka tajā dominē referāti, kurus vieno māksla – glezniecība uz dažādām virsmām, bet, lai pārliecinātos par šī gada konferencē apskatīto tēmu kopainu, izmantoju statistiku. Protams, referātu sadalījums pa tēmām, lai veiktu statistiku, bija subjektīvs, jo kāds cits kādu referātu ievietotu citā sadaļā. Rezultātā, izskaitot konferencē nolasītos 33 referātus, secināju, ka visvairāk referātu bija par papīru – 7, polihromiju (arī ikonām) – 6, par restaurācijas problemātiku – 6. Pēc skaita mazāk sekoja referāti par vēsturi – 3; zinātni – 3; metālu – 2, glezniecību – 2; tekstilu –1; keramiku – 1, vasku – 1; mix (vairāku materiālu apkopojums objektā) – 1. Kopā ar stenda referātiem (86 stenda referāti), tēmu apjoms izkārtojās šādi:
Tabulā redzami visu tēmu galvenie materiāli. Pieļauju, ka rezultāti nesagādā lielu pārsteigumu – papīrs ir uzvarētājs, tam seko koks (dažādos veidos) un arī metāls, tāpat glezniecība uz audekla.
Tomēr papīra restaurācijai ir spēcīgs sāncensis, kas ir referāti par dažādām ar restaurāciju, restaurācijas profesiju un krājumu saistītām problēmām un izaicinājumiem. Manuprāt, šī ir ļoti interesanta tēma, jo atspoguļo ne tikai konkrētus restaurācijas procesus, bet arī atklāj restauratora profesijas būtību, uzdod jautājumus par restaurācijas ētiku un iezīmē nozares problemātiku.
Tas, ka restauratorus nodarbina ne tikai restaurācija, bet arī plašāks tēmu loks, atspoguļo zemāk redzamā tabula nr. 2 no Baltijas valstu restauratoru triennāles Viļņā, 2020. gadā.
Tālāk ieskatīsimies klātienē nolasīto referātu tēmās un problemātikā.
- I. Augustina. Rīgas Mazās ģildes eltermaņu portretu izmantošanas un restaurācijas problemātika. (LV). Autore referātā apskatīja eltermaņu galerijas veidošanas gaitu un restauratoru vēlāk veikto darbību ietekmi uz gleznu izskatu.
Ikdienā, vairumā gadījumu restauratora darbnīcā nonāk un tiek restaurēti atsevišķi priekšmeti, tāpēc, lai veiktu secinājumus un iegūtu kopainu par restaurācijas veiksmēm un neveiksmēm, ir nepieciešams izanalizēt kolekciju vai grupu ar priekšmetiem. Referāta būtība ir par restaurācijas ētiku un visos laikos aktuālo jautājumu – kā priekšmets izskatīsies pēc 50/100 gadiem, ja restaurators darīs to, to un to. Vai to darīt nepieciešams? Kapēc to daru?
- A. Kozorovicka. Mūsu rāmji: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja virsrāmji – svarīga kultūrvēsturiska mantojuma daļa. (LV). Referāta autore akcentē gleznu virsrāmju nozīmi, kas veido īpašu kultūrvēsturisku mantojumu grupu, kas ietver mākslas, vēstures un amatniecības vērtības. Autore arī uzdod ētiskas dabas jautājumu – cik tālu drīkst iejaukties objekta materiālos, arī tajos, kas tiek uzklāti laika gaitā.
- Jaan Lehtaru. Digitalizācijas kā konservācijas pasākumu daļas pieaugošā nozīme Igaunijas Nacionālā arhīva (Tartu) darbībā. (EST). Digitalizācija kā papildus rīks, lai saglabātu un uzlabotu lietojamību attēlam un tekstam.
Referātā aprakstīti digitalizācijas pasākumu rezultāti, kas ir satriecoši – 9 000 vienību mikrofilmēti un ieskenēti visi Igaunijas draudžu reģistri (hmm...dzimtas koku pētnieku noteikti ir sajūsmā)! Digitalizācijas plānā līdz 2023. gadam ir digitalizēt 33 % no visa dokumentālā kultūras mantojuma. Interesanti, ka paralēli digitalizācijai noritēja arī materiālu konservācijas darbi, kas notika ļoti mūsdienīgā formā – tos veica ne tikai profesionāļi, bet arī studenti un brīvprātīgie. Brīvprātīgo iesaiste un nozīme kultūras mantojuma nozarē aizvien pieaug, attīstās un noteikti ir labs resurss, kas jāizmanto.
- A. Lesinskis. Labvēlīga klimata nodrošināšana kultūrvēsturiskās kulta ēkās. (LV). Referātā apskatīta mikroklimata nozīme baznīcu telpās, kas ietekmē arī tur esošo objektu saglabāšanu. Iezīmēta arī problemātika – mūsdienu cilvēku komforta prasības un mikroklimata nodrošināšanas iespējas, kas salīdzinātas ar prasībām laikā, kad ēkas tika uzceltas. Tāpat izklāstīti vides mērījumu rezultāti, kas bija veikti piecās mūru baznīcās un divās koka baznīcās.
Referents iezīmēja problēmu – interjeru klimata nosacījumu vadlīnijas nesakrīt ar konkrētās ēkas iespējām un mūsdienu vajadzībām. Daudzi baznīcu interjeri ir ieguvuši kultūras mantojuma vērtību statusu, kas nozīmē, ka katrai baznīcas telpai vajadzētu izstrādāt mikroklimata vadlīnijas, pēc kurām konkrēto baznīcu īpašnieki un arhitekti restaurācijas laikā varētu plānot, vai drīkst/nedrīkst ieviest/mainīt apkures elementus, kādi ir labākie risinājumi un kompromisi apkures sistēmām. Tas varētu būt valsts atbalstīts projekts, kas aptvertu visus Latvijas dievnamus. Tā varētu izvairīties no nepiemērotu apkures risinājumu iebūvēšanas un pasargātu baznīcās atrodamās vērtības ilgtermiņā.
- Kullike Pihkva. 1:0 atgriezeniskuma labā. (EST) Referātā izklāstītas pieredzes bagātas papīra restauratores pārdomas par papīra restaurācijā lietoto materiālu atgriezeniskumu. Galvenais novērojums – atgriezeniskums bieži vien nav bijis galvenais ievērotais princips. Cīņa ar izaicinājumiem ir arī laba izglītošanās. Dalīšanās ar labu pieredzi un labo praksi ir būtiska ētiskam konservatoram.
Es noteikti apzinos, ka lietojot restaurācijas materiālu, man kaut kur apziņā nodimd lielais Atgriezeniskuma jautājuma zvans. Tēma par atgriezeniskumu noteikti ir komplicēta un to nevar vienkāršot, tāpēc man tīri labi patīk Valensijas Tehniskās universitātes (Universitat Politècnica de València) profesora Salvadora MUÑOZ-VIÑAS doma, ka vārdu “atgriezeniskums” vajadzētu aizstāt ar vārdu “atkārtojamība”.
- Kullike Pihkva. Konservators – būt/kļūt vai nebūt/nekļūt? (EST). Šis ir viens no referātiem, kas pievēršas restaurācijas izglītībai. Izglītības kvalitāte ir svarīga, jo mācīšanās un praktisko studiju pieredze veido attieksmi pret profesiju un motivāciju veidot turpmāko konservatora karjeru.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā ir atvērušās vairākas izglītības iestādes, kurās apmāca restauratorus. Izglītības iestādes nodrošina secīgu un sakārtotu zināšanu apguvi, sākot no dokumetācijas izpētes un beidzot ar konservāciju/restaurāciju, uzglabāšanu/eksponēšanu utt.. Tā kā konferences atklāšanas dienā bija vairāki referāti par izglītību, otrajā konferences dienā Rīgas Celtniecības koledžā notika studentu referātu lasījumi un darbnīcu apmeklējums, tad šīs tēmas ietvaros gribu ierosināt, ka nākotnē, paralēli Lielajai konferencei ir jārīko vienas dienas Mazā konference, kas notiktu uzņemošās valsts kādā izglītības iestādē un būtu veltīta studentu referātiem un restaurācijas izglītībai. Tas noteikti sekmētu studiju nozīmību, veicinātu studentu pētniecību un ciešāku sadarbību starp izglītības iestādēm.
- S. Utāne. Vitrāžu restaurācija. Problēmas un risinājumu meklējumi. (LV). Autore iezīmē vitrāžu restaurācijas problemātiku Latvijā un dalās ar pieredzē sastaptajām problēmām un izacinājumiem, tāpat autore konstatē vispārēju vitrāžas restaurācijas metodikas neesamību un to, kā tas ietekmē izpratni par vēstures liecību saglabāšanu. Kā rīkoties, ja iztrūkst apgleznotas vitrāžas fragments? Vai drīkst papildināt gleznojumu vietas, kur oriģinālais gleznojums ir bojāts vai zudis?
Autores akcentētā problemātika norāda uz restaurācijas nozari, kas, kā daudzas citas, lēni un varbūt savrupi, veido teorētisko bāzi, profesionālo terminoloģiju un pieredzi. Ne visiem restauratoriem – praktiķiem ir interese un zināšanas par savas nozares teoriju, un šeit saskatu iespēju to veidot gan ar Restauratoru biedrības biedru, gan ar mākslas zinātnieku un augstāko izglītības iestāžu palīdzību.
- G. Vecvagars. Arhitektūras pieminekļi reālajā dzīvē. (LV). Referāta autors apskata Līgatnes papīrfabrikas direktora viesu nama problēmas, kas radušās jau nama tapšanas un pēc tam arī kalpošanas laikā. Tiek analizētas arī apsaimniekošanas sekas un grūtības, kas jāiegulda seku likvidācijā. Autora secinājumi – jāvelta vairāk uzmanības sabiedrības izglītošanai par arhitektūras pieminekļu regulāru kopšanu.
Restauratori to vien dara, kā nodarbojas ar dažādu faktoru izraisīto seku likvidāciju, tāpēc restaurators ir svarīgs posms kultūras mantojuma ekosistēmā. Tomēr restaurācija ir arī pēdējais solis mantojuma saglabāšanā, līdz kuram vispār nevajadzētu nonākt, tāpēc būtu jāiegulda vislielākie resursi tieši sabiedrības izglītošanā par referātā minētajām problēmām. Te nu ir liela nozīme Kultūras mantojuma pārvaldei, kultūras un restaurācijas izglītības iestādēm, muzejiem un arhīviem, biedrībām un restauratoriem, kā arī visiem tiem, kuru darbības programmā ir arī fokuss par kultūras mantojuma nozīmību.
Pēc visu referātu apskatīšanas var secināt, ka daudzos referātos tiek akcentēti jautājumi par restaurācijas ētiku, kas nozīmē, ka ētikas principi pilda savu uzdevumu – tie vada restauratoru pa plaši izmīdītu restaurācijas taku, lai restaurators neapmaldītos vai nenovirzītos ”mežā”. Protams, tas nenozīmē, ka ētikas vadlīnijās ir atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr tie var noderēt, argumentējot restauratora viedokli. Daudziem lielākajiem Eiropas un pasaules konservācijas institūtiem un muzejiem ir ieviesta restauratora profesijas ētika un tas liecina par profesijas statusu un nozīmi.
Kopējā problemātika, kas visbiežāk tiek apskatīta saistībā ar šo tēmu grupu – nepieciešama kārtība! Kārtība var izpausties dažādi, bet būtība ir viena: no haosa izveido sakārtotu kosmosu! Sakārtotība ir nosacījums, lai būtu viegli, saprotami un produktīvi strādāt, tā rada pozitīvas konsekvences gan kultūras mantojuma īpašniekiem, gan lietotājiem un arī restauratoriem. Sakārtotību un kārtību var panākt ar dažādiem rīkiem, kas tika apskatīti referātos – ar digitalizāciju, ar kopīgu vadlīniju izstrādi, ar skaidrošanu, terminoloģijas ieviešanu, muzeja krājuma iepazīšanu un izvērtēšanu utt.
Pārskata noslēgumā gribu pateikties Latvijas Restauratoru biedrībai, kas organizēja 13. Baltijas valstu restauratoru konferenci!
Pēc tam, kad pabeigsim lasīt Restauratoru biedrības avīzi, dosimies peldēt, sauļoties, slinkot un noteikti darīt vēl ko citu.
|
Triennāles izvērtējumu sagatavoja:
Saiva Kuple
Stājglezniecības restauratore–vecmeistare, polihromā koka restauratore–meistare, RCK lektore;
Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja restaurācijas nodaļas vadītāja
2023. gada jūnijs
Triennāles draugi, atbalstītāji un paldies šiem cilvēkiem un organizācijām:
Valsts Kultūrkapitāla fonds, Sandra Betkere, Kaspars Bleikšs, Aija Gudza, Baiba Uburģe, Elza Lapiņa, Linda Līva Oše, Una Kastanovska, Margarita Karpe, Linda Jēkabsone, Inita Smila, Dace Grants, Zane Stikāne, Inga Šteingolde, Ineta Antone, Ernests Sviklis, Ilona Markuse, Juris Pavlovs, Ineta Augustina, Agris Šmits, Krišjānis Rimšāns, Inga Malta, Māra Lāss, Zaiga Bogdanova, Dmitrijs Laščetko, Anastasija Skopenkova, Mārtiņš Kuplais, Ivo Spīla, Alina Pribila, Jana Rāve un atsaucīgās organizācijas Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, LKA Rīgas Kino muzejs, Rakstniecības un mūzikas muzejs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rīgas Doms, Rīgas Pils, Rīgas Motormuzejs, Rīgas Jūgendstila muzejs, Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze, Mākslas centrs Zuzeum, 3R Studija restaurācijas darbnīca, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Jūrmalas muzejs, Dzintaru koncertzāle, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīgas Celtniecības koledža.
Triennāles organizatori:
Indra Tuņa, Ronalds Lūsis, Indra Saulesleja, Dace Dubrovska, Ieva Jekševica, Māris Jēkabsons, Dita Murziņa, Dace Pāže, Aigars Pilenieks, Ance Pudāne, Alise Ločmele, Ināra Bula
Zinātniskā komisija:
Linda Krāģe, Indra Saulesleja, Dace Čoldere, Māris Jēkabsons, Laura Lūse, Ronalds Lūsis, Dace Pāže, Aigars Pilenieks, Māra Sprūdža, Indra Tuņa.